UV cietējošas tintes drukas tehnoloģija ir rezultāts, apvienojot tintes drukāšanu ar UV cietēšanas tehnoloģiju.
UV cietēšanas tehnoloģijas un gaismjutīgu polimēru materiālu izpēte sākās 1950. gados. Līdz 20. gadsimta 60. gadiem gan gaismjutīgi polimēru materiāli, gan tintes drukāšanas tehnoloģija bija piedzīvojusi turpmāku attīstību. Deviņdesmitajos gados UV starojuma tintes ražotāji turpināja uzlabot savus produktus, iegūstot arvien lielāku tirgus daļu — pieauguma tempu, kas pārsniedza tintes uz šķīdinātāju bāzes. Deviņdesmito gadu beigās Canon, termiskās tintes tehnoloģiju izstrādātājs, sāka pētīt uz ūdens bāzes UV cieto tintes izmantošanu termiskās burbuļu tintes sistēmās. Turklāt UV starojuma tintes izmantošana tradicionālajos (analogajos) drukāšanas procesos, piemēram, augstspiedē, dobspiedē, ofseta drukā un sietspiedē, sāka pieaugt straujāk nekā pašu šo tradicionālo drukas metožu pieaugums.
Aptuveni 2000. gadā parādījās vairākas svarīgas tehnoloģiskās integrācijas un lietojumprogrammu paplašinājumi. Piemēram, Chromas Technologies un Digital Label Alliance atklāja savu Argio75SS tintes drukāšanas sistēmu Labelexpo 2000; Heidelberga izstādē drupa 2000 demonstrēja ātrdarbīgas pjezoelektriskās digitālās tintes drukas sistēmu; Barco ieviesa savu "the.factory" sistēmu; un Lielbritānijas iekārtu izstrādātājs Inca debitēja savu Eagle44 platformāta plakanvirsmas tintes printeri, arī drupa 2000.
Tintes un UV cietēšanas tehnoloģiju konverģence turpina attīstīties, lai apmierinātu komerciālo un rūpniecības nozaru prasības. Līdzīgi kā tradicionālo drukas tehnoloģiju trajektorija pēdējo divu desmitgažu laikā, UV cietēšanas tehnoloģija ir gatava straujai izaugsmei līdzās tintes drukāšanai.
